Izmantojot neseno Nobela prēmijas literatūrā 2019 apbalvojumu Peter Handke, šodien es audzinu vēl vienu izcilu austriešu autoru, kurš jau ir pazudis, Thomas Bernhard. Rakstnieks, kurš romānā izceļas (papildus daudziem citiem radošiem aspektiem), pateicoties izdomātā un autobiogrāfiskā vienmēr subjektīvā reālisma (dažreiz idealizējošā un citreiz pazemojošā) apvienojumam.
Romāni ar vēsturiskām hronikas piezīmēm, sižeti, kas pārpildīti ar satīrisku pārskatīšanu, vienmēr kā romāni jauni, koncentrējoties uz vulgāra vai vidēja panākumiem (kaut kas atkārtojas daudzos autoros, bet atbilst Bernharda iztēlei, ka pesimistiskā konstrukcija arī ir mantojusi no bērnības, teiksim, netipiski)
Ārpus viņa lugām (nezinu, vai tās atkal ir izrādītas uz kādas publiskas skatuves, kopš Pats Tomass Bernhards aizliedza to pārstāvēt kā rūgts mantojums, kas novēlēts cilvēcei), daži no viņa visaugstāk novērtētajiem romāniem ir tādi, kuros ir iejaukšanās paralēli Bernharda dzīvībai svarīgajam ceļojumam un pasaules nākotnei, kas ir bagāta kompozīcija, kas ir cienīga XNUMX. gadsimta liela literārā darba atzīšanas cienīga. .
Populārākie ieteiktie Tomasa Bernharda romāni
Neveiksmīgais
Ja ir sarežģīts, niansēm bagāts, emblemātisks un tā īpašo piederumu ieskauts mūzikas instruments, tas ir klavieres.
Uz klavieru taustiņiem jūs varat griezt notis visām emocijām, sākot no tumšākajiem apturētajiem akordiem līdz dramatizācijai un beidzot ar dzīvākajām sekām, kas izraisa prieku. Tas viss kā iespējamais instruments labam pianistam ir šis romāns par diviem mūziķiem, kurus vieno un atdala viena un tā pati mūzika pat pēc tam, kad viens no viņiem izdarījis pašnāvību.
Izdzīvojušā drauga atgriešanās Austrijā, ar kuru viņi kādreiz dalījās, piepilda viņu ar tukšumu, vainas apziņu, nostalģiju un vilšanos. Jo patiesībā tās bija trīs, trīsstūris starp izcilā pianista Glena Gūlda virtuozitāti, mirušā Vertheimera apžilbošo gribu un stāstītāja pieņēmumu par sakāvi. Verteimera un stāstītāja dzīvē nekas neienāca, kad Glens Gūlds pie klavierēm kļuva par fenomenu.
Un tukšie mēģinājumi pārvarēt šo tukšumu, neiespējamo ģēniju, kas nav pieejams, saskan ar neapmierinātību, ko autors, iespējams, ir vairāk internalizējis, ar skaidrību, saskaroties ar vilšanos, šajā skarbajā cīņā, kas gandrīz nekad nebeidzas labi.
Izzušana
Tas vienmēr tiek novērtēts, kad parādās jauni izcilu autoru darbu izdevumi. Šajā gadījumā Alfagvara atkārto Bernharda jaunāko romānu, stāstu, ar kuru austriešu ģēnijs atvadās no savas īpašās vides.
Romāns, kas koncentrē Visumu uz mazo Austrijas pilsētu Volfsgu. Jo no turienes viņš bija stāsta galvenais varonis. Puisis vārdā Francs-Jozefs Murau, kurš vēlētos, lai nebūtu jāatkāpjas tajā telpā, kas pārvērta viņa bērnības atmiņu par reiboni bez skābekļa, aizēnojot to nepārvaramo bērnību, kurā šajā vietā dzīvoja jebkura bērnība. Varones slimīgais naids pret šo vietu ir jāignorē, lai saskartos ar atvadām no visas viņa ģimenes. Nāvējošais ceļu satiksmes negadījuma rezultāts vēl vairāk aptumšo atmiņas.
Un tomēr nāves gadījumā var būt samierināšanās. Bet tikai kāds, piemēram, Bernhards, var mums to iemācīt, bet ne pirms tam, kad esat izgājis cauri visām ellem, uz kurām ved bailes. Galu galā jūs atklājat intuīciju par dažām stundām, kas kādam atlicis rakstīt vairāk stāstu.
Un visam visam autors, šķiet, vēlas mūs pasmaidīt, kad viņa darbā meklējam skābo sarkasmu. Stāstījums iegūst ļoti īpašas nianses starp metalingvistisko un metafizisko, beigās sasniedzot izcilu izzušanu kā drausmīgs joks.
Hormigón
Vēl viens no Alfaguara atgūtajiem darbiem. Viena no īsākajām autora kompozīcijām. Kārtējo reizi mēs ieejam apsēstību labirintos, to dziņu, kas vairākkārt virza cilvēka garu.
Un nekas labāks, lai iestudētu šīs saprāta tendences, kā erudīta mūzikas zinātnieka raksturojums ar viņa īpašo pieķeršanos vācu komponistam Mendelsonam. Nekas viņu neattur no viņa nodoma ieņemt mūziķa dvēseli, uzbrūkot tai no viņa notīm, sasniedzot kādu kopīgu telpu, kurā viņš var ar viņu dialogu caur viņa darba mantojumu.
Ar šo smalko kodīgā humora piesitienu mēs pavadām Rūdolfu, kurš dzīvo starp savas māsas snukiem, jo viņam trūkst izpratnes un intelektuālajam uzdevumam par Mendelsonu, kas pat nav sācies.
Jaunā Maljorkas gaismā, kurā Rūdolfs alkst virzīt savu iekšējo gaismu. Līdz brīdim, kad viņa ceļu šķērso kaut kas jauns, jauna fiksācija pie sievietes, kuras dīvainā atmiņa noved viņu uz kapsētu, kur viņš tagad dzīvo.
Konkrēta kā virsraksta metafora noslēdzas īsā, bet intensīvā stāsta beigās, starp solorunām, kurās Rūdolfs auglīgi pārskata savu mesiānisko un absurdo pasaules redzējumu. Un tur, betona priekšā, ar kuru celti mauzoleji, noslēdzas draudīgas alegorijas aplis par gribu un nebūtību.
Sveiks, Francis:
Tomasu Bernhardu sāku lasīt pirms pāris mēnešiem. Tas ir dziļš un ļoti interesants ceļojums, kuru noteikti ir vērts uzsākt.
Kā man toreiz skaidroja kāds grāmattirgotājs (gadiem ilgi Bernharda lasītājs), sākt ar Pentaloģiju var nebūt labākais risinājums. Ne tāpēc, ka tas nebūtu interesanti, tālu no tā, bet tāpēc, ka Bernhards ir autors, kuram labāk pamazām iedziļināties, izbaudīt to pilnībā.
No šīs pozīcijas viņa ieteikums man bija sākt ar "Senajiem meistariem" - romānu, kurā viņš pieskaras lielākajai daļai savu darbu tēmu, papildus viņam raksturīgajam stāstījuma stilam, ko es vēl neesmu atradis nevienā citā. autors.
Kopsavilkumu bez problēmām varēsiet atrast internetā, taču, lai atstātu ziņkāri, vienkārši pastāstiet, ka tas ir par muzikologu Rēgeru, kurš katru otro dienu iet uz vienu un to pašu muzeja istabu jau 36. gadu, vienmēr sēžot priekšā Tintoretto “Vīrietis ar balto bārdu”. Caur stāstītāja (varoņa Atzbahera) iekšējo monologu mēs pamazām atklājam Regera dzīvi, kas mijas ar sarunām ar viņu laika gaitā, un patieso iemeslu, kāpēc viņš turpina šo rutīnu, 36 gadus vēlāk.
Es ceru, ka tas jums palīdz,
Sveicieni
Esmu saticis Tomasu Bernhardu kādā nacionālā radio raidījumā, kur viņi runāja par viņa teatrālo nezinātāja un ubaga tēlojumu. Man ļoti patika dzirdēt par viņa dzīvi un to, ka viņu ļoti ietekmējis vectēvs.
Lai uzzinātu vairāk par viņu, viņi ieteica viņa pentaloģiju, autobiogrāfiskos stāstus, grāmatu, kas, manuprāt, visur ir izpārdota un kuru arī lietotu nevar nopirkt.
Neko no viņa vēl neesmu lasījis, bet tieši tas, ko esmu dzirdējis, manī jau ir izraisījis vislielāko ziņkāri. Ja ir kādi Tomasa Bernharda lasītāji, es būtu pateicīgs, ja kaut ko uzrakstītu. Paldies.
Sveicieni
Sveiks, Francis:
Bernhardu sāku lasīt pirms pāris mēnešiem, un tas noteikti ir dziļš un iespaidīgs ceļojums.
Tomēr, kā man teica grāmatu tirgotājs, kurš to lasa gadiem ilgi, sākt ar Pentaloģiju var nebūt labākais risinājums. Ne tāpēc, ka tas nebūtu interesanti, tālu no tā, bet tāpēc, ka Bernhards ir autors, kuru iesaka atklāt pamazām.
No šīs pozīcijas man tika ieteikts (un noteikti iesaku jums) sākt lasīt “Vecmeistari”. Uzskatu, ka šajā romānā Bernharda stāstījuma stils ir lieliski atainots (stils, kādu es vēl neesmu atradis nevienā citā autorā), un tas skar pārējo viņa darbu galvenās tēmas.
Kopsavilkumu bez problēmām varēsiet atrast internetā, bet, lai atstātu ziņkāri, vienkārši pastāstiet, ka tas ir par muzikologu (Rēgeru), kurš 36 gadus pavadījis pārmaiņus uz vienu un to pašu muzeja istabu, vienmēr sēžot. Tintoretto filmas «Cilvēks ar bārdu Balts» priekšā. Viss darbs veidots ap galvenā varoņa iekšējo monologu, kas papildināts ar Rēgera laikā dzirdētajiem pārdzīvojumiem.
Es ceru, ka tas jums palīdzēs kā ceļvedis,
Sveicieni