Dzejas pāreja uz prozu aiziet Ieva Baltars taka kā pavasara pļaušana. Taka, kas piepildīta ar skanīgiem augļu dārza un zemes aromātiem. Tādai eksistenciālisma dzejniecei kā viņa esences būtu vairāk saistītas ar ražu, kas arī plūc saknes. Saknes, kas var būt no smalkām kultūrām vai pat neiespējamām tuksnešām vai mūžīgā sasaluma, kur šī autore uzrunāja savu prozas ierašanos.
Raža ir jauna stāstījuma telpa, kurā Eva Baltasara sublimē formas un uzbrūk transcendentam fonam. Sākot ar telūrisku prezentāciju, kas kalpo kā metafora katrai galvenā varoņa dvēselei, kas gaida savu apūdeņošanu. Pieredze pirmajā personā vai no unikālām prizmām. Eksistences nākotnes perspektīvas galvenajiem varoņiem, kuri nes savas šaubas ārpus inerces vai piekāpšanās paražām kā šīs normas pavedienu, kas tiek dievināts kā zelta teļš.
Evas Baltasaras ieteikto romānu top 3
mūžīgais sasalums
Dzīves beigas. Intensīvā vajadzība pēc dzīves dažkārt noved pie vistālākā punkta, gluži pretēji. Tas ir par to savdabīgo polu magnētismu, kas galu galā šķiet viena un tā pati atsevišķā lieta savā izcelsmē. Lieta, būtība, kaut kas tāds, kas neatlaidīgi un neatlaidīgi pieprasa visa dzīves spektra atkalapvienošanos, ko tās dihotomiskā eksistence varētu izskaidrot ar satriecošu skaidrību.
Evas Baltaras pirmās personas balss veiksmīgi saplūda tūkstoš dzejoļos, ja iespējams, viņas stāsta varonei piešķir lielāku intensitāti. Viens no tiem cilvēkiem, kurš cer, iespējams, nemaz to negribot, pieskaņoties saprātam un patiesībai, šajā bezdibenī starp subjektīvajiem iespaidiem, kas rosina laimi, un iespējamo pasauli, kas objektīvi noveda pie mūsu, ceļotāju, visnelabvēlīgākās neapmierinātības par vienu dzīvi, kā es norādīju Milans Kundera būtnes nepanesamajā vieglumā.
Izņemot to, ka šī romāna varone nevēlas padoties šim dzīves aukstumam un, ietērpusies mūžīgajā sasalumā, ar kuru ir pārklāts arī mūsu planētas visneviesmīlīgākais, viņa ieslēdzas vēl atklātākā sievietes hedonismā, kurai viņa tomēr viņš ir atbildīgs par to, kā viņš pārvalda savu ķermeni.
Dzīve ir tik triviāla, ka nav vērts pakavēties pie pasaulīgām problēmām, piemēram, tām, kuras ģimene vai draugi ir iegremdējuši zem ledus. Vissvarīgākais ir reibumā, ka nekas nav tā vērts, izmantot vismaz mirkļus ar šo trakojošo autentiskumu, kas tikai iezīmē diskdziņus, kas atbrīvoti no viņu sāpīgajām sociālajām un morālajām stigmām.
Pretējais pols vienmēr ir tur. Dziļie centieni ietver arī atkāpšanos, padošanos, izsīkumu, lai pat spertu jaunu soli, pašnāvību kā pēdējo piedzīvojumu, saskaroties ar to, ka ir apnicis tik daudz sīkumu.
Veikls romāns tajā izmisīgajā gājienā pret varoņa tukšumu. Stāsts ar vairāk nekā malām un nepatikšanām, no kurām izriet arī tas melnais humors, kas raksturīgs kādam, kurš ir atgriezies no visa. Ārkārtīgi skaidrības grāmata ar mūsu pasaules perspektīvu tikpat ledainu kā varoņa āda.
mamuts
Dažreiz realitāte un izdomājums satiekas. Jo ārpus šī stāsta dziļuma, sievietes liecība patīk Beatrise Montaneza, nošķirts no pasaules, tas pamodina diezgan daudz analoģiju. Taču ir skaidrs, ka izejas meklējumi šim centripetālajam spēkam, kas ir mūsdienu sabiedrība ar tās slēptajām prasībām pēc labklājības, rada tik daudz iespējamo stāstu, cik ir aizraujoši to izstāstīšanas veidi.
Galvenais mamuts Viņa ir arhaiska meitene, kas iesprostota mūsdienu dzīvē. Viņa dzīvesvieta ir pilsēta, kurā viņš strādā, lai dzīvotu. Viņa vēlas būt māte, un tas liek viņai tuvoties vīriešiem.Kā var pretoties cilvēka skudru pūznim, ja tev piemīt vientuļa mednieka instinkts?
Kādu dienu viņa pamet pilsētu, maina apkārtni un kļūst par pilnīgi izolētas mājas īpašnieci. Ir tikai gans, vientulība un zvēri, kas tevi baro vai apdraud. Instinkts darbojas, apziņa tiek mainīta un notiek transformācija.
Šis nav tikai kārtējais romāns par bēgšanu uz laukiem, šī ir bumba ar laika degli uz mūsdienu sabiedrības brūcēm, stāstījums krescendo kas gaudo par šīs mežonīgās romānistes, kas ir Eva Baltasara, žēlastību.
Laukakmens
Mūžīgā sasaluma turpinājums ieguva jaunu atsauci, līdzīgu metaforu, kurā ir daudz ideju par vientulību, neskatoties uz visu, par latento dzīvi, par pastāvīgu viļņu triecienu apziņai, kas, šķiet, paliek nekustīga pret jebkādu šoku. Līdz brīdim, kad kaut kas tiek noplēsts no vietnes. Un klints dreifē vai varbūt nogrimst.
Galvenais Laukakmens viņa pelna iztiku par pavāru uz veca tirdzniecības kuģa. Tā ir ideāla situācija: vientulība, kajīte, okeāns, kāda osta, kur satikt sievietes un stundas, lai stātos pretī tukšumam, lai sajustu pagaidu spēku. Līdz kādu dienu vienam no viņiem izdodas izbraukt no jūras, viņš piekrīt dzīvot četrās sienās un iesaistās asistētajā grūtniecībā un bērna izglītošanā.
Ko mātes stāvoklis ir darījis ar sievieti, kuru reiz satikāt bārā Patagonijā? Ko viņa darīs, būros ievietots dzīvnieks vienģimenes mājā Reikjavīkā? Viss ir mainījies, izņemot tā segvārdu Boulder: tie milzīgie izolētie akmeņi ainavas vidū, kas pakļauti visam, nevienam nezinot, no kurienes tie nāk un kāpēc tie tur atrodas.
Ja vēlaties tos visus apvienot, šajā sējumā tie ir apkopoti:
